Domāšanas māksla

  Skaistums atrodams tā saskatītāja acīs. Arī gudrība nav privātīpašums, tā izplatās domāšanas telpā - starp domājošiem cilvēkiem. 

Kāpēc domāšana ir svarīga? / Signe Mežinska / Visa dzīve ir nesaraujami saistīta ar domāšanu. Vērīgam cilvēkam ikviena diena sagādā pārsteigumus - par negaidītām idejām, kas dzimst prātā, par brīvību, ko sniedz doma, par iespēju neierobežotību. Brīnīties nozīmē atteikties no pašsaprotamības un ikdienišķības pasaules uztverē. Iesācēja prātā arvien ir daudzas iespējas, bet pieredzējušu domātāju prātā tikai dažas. Filosofisks nemiers neļauj pašsaprotami pieņemt pastāvošos likumus vai sabiedrībā valdošās normas, bet gan kritiski vaicā pamatojumu  iespējām uzlabot. 

 Pastāvīga domāšana nepieciešama, lai kļūtu par individualitāti, personību, sevi pašu. Kritika no grieķu vārda, kas nozīmēs – spriest un vērtēt. Kritiski domāt nozīmē kaut ko analizēt, spriežot par vērtību, patiesumu un derīgumu.

  Nedomāšana nav muļķība, bet gan negribēšana to darīt.

 Šodien informācijas aprite notiek ļoti strauji, daudz pretrunīgu apgalvojumu cīnās par vietu uzskatu sistēmā. Laba domāšana nozīmē prasmīgu informācijas lietošanu.

  Domāšana ir process kā dzirnavas, bet svarīgāks par procesu ir ko liec malt. 

   Informācijas apjoms nerada izpratni, dzīves gudrību. Katram savs ceļš. Vienam, lai izdarītu secinājumu vajag daudz zināšanu, bet otram pietiek ar mazumiņu.   Tas, kas ir nepareizs tev, varbūt pareizs citam, raugoties no sava skatu punkta. Cilvēks vispirms domā emocionāli, pēc tam elastīgi un analītiski.

 Domāšanas spēju var attīstīt uz 3 vaļiem - lasīt, rakstīt un runāt. Lasot nodarbini savu domāšanas sistēmu, rakstot fiksē savu domu, sakārto tās, lai varētu citiem pavēstīt. Runāšana ir būtisks process, jābūt viedoklim, ko pavēstīt, ar vēlēšanos vien nepietiek. Jāmācās domas ietērpt, lai citiem būtu interesanti.

  Cilvēks ikdienā domā dažādos līmeņos - kritiski, analītiski, emocionāli - tie jālieto atbilstoši situācijām.

  Domāšanas veids dažādos dzīves posmos mainās. Vienmēr ir jārēķinās, ka līdzās tavam viedoklim var būt cits un nebūt nepareizs.

  Likumi ir kādas sistēmas ietvaros, bet ja gribi būt pārāks, tev sevi jāveido ārpus sistēmas ierobežojumiem. Jāspēj domāt tālāk, plašāk, dzīvē izvirzās tie, kas jau skolā domā pāri sistēmas robežām. 

  Svarīgi nebaidīties domāt atšķirīgi, meklē radošus risinājumus. Ja esi precīzi iemācījies, tad atbildi to, ko zini, nevis aktīvi domā un tā nenonāc līdz savam secinājumam. Ja nezini formulu, tad sāc aktīvi domāt, kāpēc tā ir. Svarīgs ir mērķis un motivācija. Nebaidies paust savu viedokli, jo nav pareizu un nepareizu domu, viennozīmīgi pareizas atbildes, nav melns vai balts, pareizs un nepareizs. Kā to iemācīties - vienkārši nebaidīties!                                                          

 (failiem.lv)

  Man rokās nonāca kāds materiāls, kura autoru gan nezinu. Es to mazliet pielāgoju un nu ir izmantojams, kā gana labs līdzeklis domāšanas attīstībai un interesantai stundai.Pie galvenajām domāšanas operācijām pieder analīze, sintēze, salīdzināšana un vispārinājums - tas viss te iespējams.

Materiālu skatīt šeit:

https://workspaces.acrobat.com/?d=HNWNp8nKxkJQ1rzvd5fwwg

P.S.

Pielietojumu  iespējams variēt, piemēram, izveidot rindu, pēc tam likt vizualizēt, varbūt uzdevuma veicēji var  iejusties kādā no minēto tēlu lomām, iesaistīties dialogos, veidot plašāku situācijas aprakstu – kur tas notiek? Kāpēc cilvēki stāv rindā? u.tml.

Ja cilvēks vēlas ko izdarīt, viņš meklē iespējas, ja nevēlas - iemeslus.

Domāšanas cepures

    Galvenās grūtība, ar ko cilvēks saskaras domāšanas procesā ir apjukums, jo vienlaicīgi tiek iesaistītas emocijas, informācija, loģika, cerības, radošais gars. Šo sadursmes procesu var pielīdzināt žonglēšanai ar pārāk daudz bumbiņām. Edvards de Bono piedāvā vienkāršu risinājumu – cilvēks vienlaicīgi nevar darīt vairākas lietas, tāpēc ir jānošķir emocijas no loģikas, radošums no informācijas un pozitīvā domāšana no kritikas.

   Lai uzlabotu domāšanas efektivitāti Edvards de Bono radīja “sešu domāšanas cepuru” metodi. “Uzliekot galvā” vienu no cepurēm tiek aktivizēta noteikta tipa domāšana. Autors izmanto cepuri kā domāšanas metaforu, jo kultūrā ir iesakņojusies asociācija starp domāšanu – galvu – cepuri. Cepure ilustrē lomu, kuru esam uzņēmušies konkrētā brīdī. Cepuri var viegli uzlikt, noņemt un tā ir visiem pamanāma. Tāpat ir ar domāšanas veidu, kuru izmanto cilvēks. Uzvelkot cepuri, uzsvaru liek uz krāsu vai stilu; izvēloties domāšanas veidu, uzsvars tiek likts uz procesu un mērķi.                             ( www.radosumapils.lv)

Es piedāvāju savu skatījumu domāšanas cepuru aspektā!

Ieskatieties šeit:

Videoversija

https://www.youtube.com/watch?v=oGx4hJc0nVI&feature=youtu.be

Komiksa versija

https://workspaces.acrobat.com/?d=f2QMNX6E1yGtjlD-0Mnqew

Stress un mēs

Jēdziens „stress” šodien pieder mūsu ikdienai un attiecas tik pat kā uz visām dzīves jomām - stress darbā, brīvā laika stress, eksāmenu stress, stress ģimenē vai ar draugiem – tie ir tikai daži piemēri. Pārslodzes, bezpalīdzības un nomāktības sajūtas pavada pikts garastāvoklis, nervozitāte un steiga. Nereti parādās arī izteiktas fiziskas reakcijas. 

Tautas valodā arī ir daudzi izteicieni: „man apstājās sirds”, „man kaut kas ir uz sirds”, „man ir līdz kaklam”, ”man sagriezās kuņģis” u.c. 

Sākotnēji jēdziens „stress” nāk no rūpniecisko materiālu izturības pārbaudēm. Ar to apzīmēja materiālu noslogojamību attiecībā uz vilkšanu un iestiepumu. 1936. gadā Hans Selje (Hans Selye), ungāru izcelsmes austriešu-kanādiešu mediķis, pārņēma angļu vārdu „stress” no fizikas, lai ar to apzīmētu „nespecifisku ķermeņa reakciju uz dažādām prasībām”. Viņš ir uzskatāms par stresa izpētes tēvu.                       

( izmantots - http://stresaprofilakse.lv/Kas-ir-stress.php)

Antistresa RECEPTE!

http://www.slideboom.com/presentations/948140/stress